Stopējot Ķīnā - 9. Daļa - Mani grib apēst

07.07.2010

Pamostos naktī no tā, ka dzirdu ļoti skaļu kāda liela dzīvnieka elpošanu tieši pie manas telts un elpojums ir tiešām pat mazliet draudīgs...Pa tumsu sāku taustīt un meklēt sev līdz paņemto lielo un aso nazi, daru to pēc iespējas klusāk, elpa kļūst retāka un tu saspringsti klusumā, lai ieklausītos, kas tas par zvēru, kas cenšas sajust ar nāsīm, kas te guļ...Rokas cieši sakļaujas ap naža rokturi. Šis nazis ir speciāli paņemts līdzi, lai aizstāvētos šādos gadījumos, jo neatdošu savu dzīvību tāpat vien...Te atkal dzirdu skaļus un smagus soļus, jo uz mirkli it kā viss bija apklusis...Un atkal smaga elpošana, jau pie pašas, pašas telts, attālums ir max pusmetrs, es esmu sastindzis, bet gatavība uzbrukt un veikt nāvīgu dzēlienu...atkal soļi un nu dzīvnieks ir pie pašas manas telts, es to jūtu viņš tuvojas vēl, un tagad es varu saskatīt viņa ēnu uz telts, jo mēness gaisma apspīd radot ēnu uz telts...un es esmu gatavs uzbrukt, esmu gatavs skaļi dzīt prom šo stulbo lielo jaku, kas traucē man gulēt un kas nāvīgi baidās no cilvēkiem un no mana pirmā kliedziena tam virsū, aizbēg prom... Stulbā govs iztraucē man miegu , un pat azartu, biju jau gatavs kārtīgam cīniņam...bet kā izrādās, tikšanās ar īstu plēsēju gaida mani kādā citā vietā, vietā sauktā par paradīzi un skaistāko vietu, rezervātu Ķīnas teritorijā... Tā nu es atkal dodos gulēt. No rīta pamostamies un dodamies uz galveno telti ar maniem jauniem tibetiešu draugiem, lai ieturētu brokastis, Dzeram tēju, iekožam gaļu, cepumus, un nūdeles, Pastāstu par savu smieklīgo nakts atgadījumu, visi ir priecīgi un pasmejamies kopā. Tad sakravājam visas mantas un dodamies ceļā. Jā nepateicu vakar, ka man atkal paveicās ar draugu izvēli, jo šī ģimene tieši dodas man vajadzīgajā virzienā un esmu nostopējis mašīnu līdz pilsētai vārdā Aba, no tās pašas, no kuras bija mūki, ar kuriem es piknikoju un cīnījos 2 dienas atpakaļ. Tad nu sakravājušies uz izbaudījuši pasakaino rītu, kurš bija tiešām pasakains šajā vietā un pavisam ne tāds kā citur. Jā arī šodien bija maigā zāle un sejas mazgāšana dzestrajā rasā, bet šodien bija vēl kas maģisks...Iedomājaties ezeru, kurš ir kalnu ieskauts un virs šī ezera ir it kā virvē iekaries skaists balts un pūkains mākonītis. No kalnu smailēm parādās pirmie saules stari, kas maģiski iekrāso visu ieleju un ezers šajā rīta stundā ir kā spogulis, kas atspoguļo katra mākonīša kustību un jautrību, un katra kalna ne kustību un varenību...Un tu esi te šajā mirklī, šajā neaprakstāmajā skaistumā...Redzot ko tādu rodas sajūta, ka tu esi kā no jauna piedzimis... Bet nu jādodas tālāk. Sasēžamies un braucam, pa ceļam runājamies un forši pavadām laiku. Tā arī mēs atbraucam līdz skaistajai pilsētiņai Aba, apskatu to no mašīnas loga, kā arī atvadoties no maniem draugiem, mazliet arī uz kājām apskatu lielo Abas klosteri, bet tā no tāluma, jo esmu jau tos saskatījies daudz. Un tā arī dodos tālāk stopēt. Diezgan ātri noķeru mašīnu, atkal jāskaidro, ka man nav vajadzīga autoosta un mazliet jāpaskaidro stopēšanas būtību. Mašīna paved kādus 10km uz priekšu un dodas nost no ceļa. Esmu smukā vietā ar laukiem pilniem ar dārzeņiem, mazām mājiņām...Dodos pa ceļu uz priekšu, jo mašīnu nu pavisam nav. Redzu, ka man tuvojas cilvēki ēzeļa karietē , domāju mož nostopēt, bet viņi arī nogriež no ceļa...Nu, re, tā būtu nostopējis mašīnu, ko vada ēzelis nu cilvēks stūrē, bet ēzelis vada ...

Neskumju un soļoju tālāk...Un parādas mašīna, bet nobīstas laikam no manis tādā pamestā nostūri un brauc garām, pēc mirkļa vēl viena un man veicas. Tie ir ķīniešu tūristi, kas ceļo ar savu džipu, sieva un vīrs. Sākumā baidās mani ņemt, laikam, kas neierasts šādā pamestā nostūrī, kur tūristi ne bieži iegriežas, bet tomēr es viņus pierunāju... Ar viņiem man ir pa ceļam kādus 100km nobraukt. Jā, starp citu, šobrīd es dodos tieši uz to paradīzes vietu, kur man būs tas prieks satikties ar tiešām plēsīgu dzīvnieku un izbaudīt satriecošo skaistumu, to vietu sauc JiuZhaiGou.. Tērzējot un forši pavadot laiku, kā arī pacienājot mani ar ūdeni, kas tieši man pašam gāja uz beigām, laiks un 100km paskrien ļoti ātri. Atkal uz ceļa un es uzreiz noķeru nākamo mašīnu, vajadzēja paskriet līdz vajadzīgajam ceļam, jo mašīnu ieraugu no attāluma, un paspēju nostopēt. Divi vīri sēž šajā mašīnā. Saka, ka dodas tieši uz man vajadzīgo vietu. Super braucam. Bet pēc 100km, viņi apstājas pilsētā un saka, ka tomēr šodien tur nedosies, bet es nodomāju, ka tagad ir tikai 18.00 vēl ir 2 stundas laika jāmēģina stopēt. Tad nu atkal meklēju ceļu no pilsētas, atrodu to, un tas ir šausmīgs, viena josla, smilšu ceļa, ko vēl arī remontē, stopēt gandrīz nav kur, tomēr nostopēju vēl vienu mašīnu, jocīga paskata mikroautobusu, tomēr sēžos iekšā...Tur mani jau sveicina iedzēris ķīniešu izcelsmes pasažieris, vadītājs gan nedzēris, un vēl viens arī kāds viņa draugs...kā vēlāk saprotu iedzērušais ir vienkārši pasažieris...Mani viņs uzreiz sveicina ar teicienu Wo shi Zhonguoren, kas no ķīniešu nozīmē - Es esmu ķīnietis.. Es uztaisu izbrīnas pilnu seju un saku - Tiešām šo frāzi viņš atkārto vēl reizes 20 30 min brauciena laikā, un vislaiku cenšas man piedāvāt iedzert ķīniešu šnabi kopā ar viņu. Tā kā ķīniešu šnabi es ciest nevaru jo tas nu man galīgi negaršo, es atsakos un arī 20 reizes. Pēc brīža saprotu, ka šis braucamrīks ir diezgan lēns, un labāk to nomainīt, ko arī daru. Laika paliek pavisam maz jau ir 19.00, mašīnu nav vispār..Jā vēl man jānomaina bikses, jo mani šorti ir pavisam saplīsuši un tādu mani pavisam baidīsies ņemt mašīnā uz tāda pamesta ceļa. Un protams tieši tad kad es mainu apģērbu man garām pabrauc 3 mašīnas...Gaidu jau 15min, vai pat vairāk...Cerības sāk pamest un es sāku domāt par to, kur šodien nakšņošu, ir pat sajūta, ka šodien kaut kā neveicas, neliels izmisums, jo jau no Abas pilsētas, kaut kā stopējās tā pailgi. Tomēr tieši mirkļos, kad cerība zūd parādās atkal mašīna. Sēžos iekšā un braucu. Tur atkal divi vīri. Saku, ka braucu tur un tur. Nu viņi ok. Pēc brīža saka, ka jāmaksā nauda, es saku naudas nav ceļoju bez naudas...Vadītājs sāk ņirgt tipa kā nevar būt. Es saku nav. Viņš atkal ņirdz, viņa draugs gan sakarīgs un normāls, bet izskatās, ka tas nav draugs, bet gan strādnieks tam bosam. Man sāk tas boss riktīgi besīt ārā, redzu ka sākam iebraukt pilsētā un es saku, es kāpšu ārā un pirms izkāpju vēl kārtīgi nolamāju (kārtīgā veidā- es to saucu par gudro uzbraukšanu un pamācīšanu), tam stulbajam ķīnietim, tas bija vienīgais stulbais ķīnietis, ko satiku visa ceļojuma laikā....A nē Otrais bet par otro vēlāk, ar otro bija vēl smieklīgāk Izkāpju ārā un visapkārt man ir armijas cilvēki, un viņi visi skatās uz mani, es sasveicinos viņi atsveicinās un es dodos tālāk...ja šeit ir armija tad es esmu Tibetas pilsētā..Domāju, ka šodien jānakšņo viesnīcā, jo nakts jau ir ļoti tuva, un šodien gribās gultu un arī telts ir slapja, jo nebija kur izžāvēt. tad nu dodos uz viesnīcu, te visur policija, pievēršu sev speciāli pozitīvu uzmanību, lai viņi neizdomā man pārbaudīt pasi, kuras man nav līdzi, kas ir nelegāli . Un ko jūs domājat šajā viesnīcā vietu nav, saka, ka ir vēl viena 3km attālumā. Labi dodos tur pa ceļu, kas man tieši vajadzīgs rīt arī stopēšanai...Mašīnu atkal nav. Es atkal sāku palikt domīgs, arī nogurums spiež, jo 2 dienu kāpiens kalnā ir novārdzinājis mazliet, un šodien vēl tāds slikts stops un emocionāli nogurdinošs...Un arī otrajā viesnīcā vietu nav...Nu vispār tas mani piebeidz kārtīgi...Es ar pēdējām cerībām mēģinu noķert mikroautobusu, kas brauc garām. Un tur sēž feinie tibetieši, kas neprasa ne naudu neko, tikai saka sēd iekšā braucam, es atkal kļūstu priecīgāks. Brauc arī pasažieri un braucam diezgan tālu, vēl kādus 80 km pa smilšaino un bedraino ceļu. Iebraucam galāmpunktā, mikroskopiskā ciematiņā, kas man pat nav uzrādīts uz kartes. Sāku domāt par naktsmājām, sliktākajā gadījumā gulēšu atkal mitrā teltī, bet vēl ir iespēja izlūgties vietu klosterī, jo šajā super sīkā ciematā ir klosteris, uz kuru arī dodos, bet tieši šajā mirklī man pretī brauc mašīnā un pat nedomājot vienkārši atkal kaut kādā ticībā un tādā kā dziņā no iekšas es sajūtu, ka šajā mirklī attaisnosies visas problēmas, kuras pārvarēju šajā dienā un grūtības. Un tā ir iekšā sēž jauns puisis viņa meitene un vēl viens džeks aizmugurē. Un viņi saka lec iekšā braucam pie mums, un es nejautāju, kur un kāpēc, jo šādos brīžos tu zini, ka būs labi, jūs kaut kā uzreiz saaugsiet kopā ar cilvēkiem, jūtot vienotas dvēseles un tieši tāda sajūta ir šobrīd, tātad viņa jāklausa un jādodas ceļā. Sēžos un mēs dodamies šajā mazajā lauku ciematiņā, kur dzīvo tikai 1000 cilvēki, bet kur mani aizvedīs un kā man ies tālāk citos stāstos...