Stopējot Ķīnā - 8. Daļa - Vienotība ar dabu

06.07.2010

Atveru acis, jo dzirdu balsis, kas tuvojas man...vai arī vienkārši mani instinkti man pasaka, ka kāds tuvojas...Lēni atveru acis un redzu rasas pēdas uz telts iekšējā jumta. Laikam jau tā nav rasa, bet gan ūdens, kas kondensējas no elpas un temperatūras starpības...Bet viņš atgādina, ko ļoti priecīgu un satriecošu...iedomājos par lietu no telts palēnam pamostos un izbāžu galvu no telts...un tiešām tie laikam bija mani instinkti, kādus 500m no telts 3 mūki dodas manā virzienā...nerāpjos ārā no telts vien elpoju dzestro gaisu...mazgāju seju rasā...tā ir tik patīkami augsta...Rīts ir tikai sācies, ārā ir 5.00 no rīta. šis mirklis ir kas satriecošs, paskaties pa kreisi un redzi sniegotās kalna virsotnes, kuras šodien tu iekarosi, paskaties pa kresi un redzi satriecošo ezeru, paskaties atkal pa kreisi un vēlreiz novērtē kalna varenību un dārdošo ūdenskritumu, kas ar varenību strauji dārdoši krīt lejā ielejā, kur pārvēršas ledainās upēs un baro ledaino, dzestro un tik dzidro ūdeni...Nu arī mūki ir piegājuši pie manas telts, sasveicināmies, viņi dodas svētajā gājienā apkārt ezeriem un atpakaļ uz vietu no kuras es atnācu vakar... Sabildējamies un viņi jau dodas tālāk...es sāku pamazām mosties no rīta miega, un mans skats atkal ir pievērsts kalnam...tā ir tāda kā mēma saruna, kas norisinās šajā brīdi starp mums, saruna par to, kurš būs spēcīgāks, bet varbūt vienkārši par to, ka mēs vienosimies vienotībā, ka mēs kļūsim kā viens, iekarojot viens otru. Es pārvarot, ko grūtu un fizisku, pārvarot grūtības, pārvarot bīstamību, un daba iegūstot manu mērķtiecību, radot manī godbijību pret dabu...Tādā mēmā klusumā mēs vērojam viens otru, un saplūstam pēc mirkļa vienotībā...Šo mirkli nevar izskaidrot, to var tikai izjust pilnīgā dabas klusumā, vienā mirklī, kas paralizē līdz pēdējam muskulim un kas pārņem visu tavu būtību...

Mūsu saruna ir beigusies un sakravājis mantas, mazliet iekodis es varu doties ceļā...Izskatās, ka ceļš ir pavisam tuvs, bet izrādās, ka tas tā nemaz nav. Šodien man jāšķērso 3 ļoti dziļas kalna upes, kas, protams, ir ledaini aukstas. Iedomājaties ūdeni, kurā pastāvot dažās sekundes, sajūta ir tāda, ka kājas ir kā ledus gabali, pie tam, ka arī gaisa temperatūra ir jau ļoti, ļoti auksta. Tomēr izvēlos doties pagaidām ar sandalēm, jo tajās kājas vismaz žūst ātrāk...Soma arvien vairāk beidz plecus un liekas, ka spēka nav...Tu atkal nokrīti un atpūties kādu brīdi...un tad vienkārši nevari piecelties, tev liekas, ka tev viss ir apnicis, ka tev vairs neko negribas, un jo stāvāks kļūst kalns, jo grūtāk ir saņemties, tev gribas ieraudzīt kādu cilvēku un pateikt, lai atsūta helikopteru, kas tevi izglābs, bet tajā pat laikā tu jūti, ka te esi tu, ka te ir tava vienotība un cīniņš par iekarošanu, ne jau dabas, bet gan sevis...Un tu kliedz uz sevi un saki, celies vārguli un ej...un tu celies un ej, un ej arvien augstāk...tavās ausīs ir dzirdama tikai ūdenskrituma dārdoņa, ūdens lāses krīt arī uz tavas ādas, un vienlīdz apdedzina ar savu aukstumu un taj pat mirklī dziedina ar savu dzestrumu... Un nu jau ir sniegs. Kalna akmeņi kļūst slideni, un katra neveikla kustība, viena kļūda var beigties ar ilgu lidojumu zemē, kas beigsies ļoti nelabvēlīgi...bet tu neapstājies, tu esi kā nohipnotizēts, vairs nav ceļa atpakaļ, ir tikai ceļš uz priekšu uz priekšu, jo solījumus nemaina, un tu devi tādu solījumu kalnam šodien no rīta, jūs parakstījāt vienošanos savā prātā, bet galvenais savā sirdī...tu jūti, ka kāds tevi vēro un sargā, tā ir savāda sajūta, bet es to vienmēr izjūtu šajā īstajā dabas klusumā, ko tu izjūti pat pie dārdoša ūdenskrituma. Kāds mani vēro un sargā, kāds skatās, kur lieku kāju...un es jūtu viņa palīdzību... un nu tu jau esi pievarējis sniegus, ir palicis pavisam mazliet...un tavā priekšā 2-3m attālumā rēgojas virsotne...tu apsēdies vienīgajā no sniega brīvā vietā un izbaudi ainu, bet ainu bauda tikai tavas acis...jo prāts rāda ko citu, un sirds domā ko citu...šajā mirklī tu esi saplūdis vienotībā. vienotībā ar spēcīgo un vareno kalnu, vienotībā ar dārdošo ūdenskritumu, kas biedē un padara tavu ceļu slidenu un bīstamu, ar dedzinoši auksto sniegu, kas padarīja tavas rokas nejūtīgas, tu pat esi apradis ar sāpošiem pleciem, kas nes smago somu, tas viss šajā brīdi liekas niecīgs, jo tu esi virsotnē, vairs nesāp ne galva, no lielā augstuma un slodzes, ko tu pārvarēji un izturēji...tas viss šķiet tik niecīgs te un šajā mirklī...liekas, ka visas skaņas ir noklusušas un tu esi vakuumā, ir tikai emocijas un neizprotama sajūta ķermeni, visapkārt...Tu esi vienots, tu esi apgarots.... Kaut kādā automāta tu sāc velties lejā no kalna un nu jau esi atkal kalna piekājē..vēlreiz nolūkojies un atkal prātā vai sirdī no tā mēmi atvadies un daba tev atbild ar skaistumu, ar skaņām un patīkamo atpakaļceļu...liekas, ka nu atkal būs jāmēro grūtais purvs, grūtie krūmi, bet viss šķiet daudz vienkāršāk, kaut arī kājas vairs neklausa, un dažreiz purvs ievelk tik dziļi, ka liekas vairs netiksi ārā, bet tu tomēr tiec, tu neapstājies un tu atkal esi pie otrā ezera un tu dodies tālāk, tu pats brīnies par savu ātrumu un spēku, kas vēl joprojām tevī mīt pat pēc tik grūtām divām dienām...visas kājas ir noskrāpētas un asinīs, rokas tāpat, bet tu esi laimīgs, tā kā var būt laimīgs tikai patiesi laimīgs cilvēks... pēc 12 stundu gājiena un kāpiena šajā dienā es atkal atgriežos atpakaļ vietā, kur sāku ceļojumu vakar vakarā. Vēl tikai jāmēro 10 m plata strauja upe, bet es nebaidos es dodos iekšā un protams, ka atkal esmu slapjš līdz viduklim... Pēc brīža es jau esmu atkal pie skaistā pirmā ezera un pļavas, kur vakar cīnījos ar mūkiem, tagad jādomā par vietu, kur gulēšu un es dodos pie smaidīgiem mūkiem un tādas kā ģimenes telts, jo ļoti gribas dzert, bet nav ūdens, pat nopirkt nav kur. Tie dot man gardo piena tēju, kas tā stiprina manu ķermeni, kas ir pavisam pārguris...Es noteikti izskatos šausmīgi no malas, bet viņus tas nebaida, jo viņiem ir tuvs klejotāja gars, meklētāja gars...viņi pieņem mani savā pulkā. Uzceļu savu telti blakus viņu. Ātri kļūst vēls un mēs dodamies lielajā teltī/mājā vakariņot. Gardās nūdeles, gaļa, limonāde, maize, un tēja, tēja, tēja...es atkal esmu laimīgs...viss ķermenis pamazām sāk atiet no sāpēm. Tu pat jūti, kā tas atjaunojas un kļūst atkal spēcīgs, bet mans gars, mans iekšējais ķermenis, kliedz no sajūsmas, kliedz no emociju vētras, no tā cik brīnumaina ir šī pasaule un cik patiesībā mēs esam vienoti ar dabu, ja mēs to vēlamies un cik vienoti ar katru no cilvēkiem.... Šādi paiet brīnumains vakars un diena un es dodos gulēt, lai pavisam drīz pamostos no satriecošiem un smieklīgiem piedzīvojumiem, kāds dzīvnieks centīsies mani apēst, bet viss, cerams, ka beigsies pozitīvi bet tas atkal citu dienu