Stopējot Ķīnā - 10. Daļa - Pārdomas

Dodamies ar mašīnu mazajā tibetiešu ciematiņā...Ielas ir pavisam šauras, mazas mājiņas, dažas jaunas, bet lielāka daļa vecu. Jau ir pavisam tumšs, un cilvēku uz ielām ir pavisam maz. Šobrīd ir tāda brīnumaina sajūta, visi logi mašīnai ir vaļā, skan liega patīkama mūzika, un gaisā ir neparasti patīkams vakara aromāts, tāds, kas piemīt tikai vakaram, vēl pēdējie saules stari izgaismo mazās, smilšainās un dubļainās taciņas/ielas...tu it kā esi iebraucis pagātnē, tieši tāda sajūta rodas šajā vakarā, vienkārši no noskaņas...Mēs ātri piebraucam pie mazas mājiņas no koka un dodamies iekšā...Mani sveicina veca tante, kā vēlā saprotu tā ir vadītāja mamma, tēva nekur neredz, jo arī kā vēlāk izrādās ir šķīrušies vecāki... Pēc sveiciena un nosēdināšanas mani pašā labākajā vietā pie krāsniņas es sāku aplūkot pašu māju un tas ir, kas brīnumains. Es šodien tiešām nokļūstu pagātnē...Māja pilnīgi visa ir gatavota no koka un ziniet ko, šodien nav elektrības, tāpēc mēs iededzam sveces, daži logi ir mazliet aizlīmēti ar plēvi, un no ārpuses uz tiem ir izveidoti skaisti zirnekļu tīkli...sveču gaismā tas izskatās tik pasakaini, vēl pavardā sprakšķ pagales un mums tiek pasniegta atkal gardā piena tēja un galda tiek likti gardi ēdieni un dzērieni...Pamanu arī goda vietā budistu svētbildes un tik reto Tibetā Dalailamas bildi...Parunājam par Dalailamu un to, ka es viņu esmu saticis un bijis viņa seminārā...Visi prasa pastāstīt par to, kāds tad viņš ir patiesībā un kas šobrīd notiek. Maza atkāpe: Ķīnā ir aizliegtas jebkādas dalailamas bildes un ja tādas tiks ieraudzītas, tad pirmkārt viņas tiks mestas pret zemi un bradātas ar kājām nu un pēc tam, protams, pašam tibetietim būs lielas problēmas. Bet patiesībā Ķīnieši nesaprot, ka tibetieši nekad nevarēs atteikties no Dalailamas, jo priekš viņiem Dalailama ir dievība, reinkarnācija, kura nekad nekur neaiziet, bet tikai tad kad nomirst un neviens nevar teikt, ka viņš ir palicis slikts, jo nekas nav mainījies no tā, ka viņš ir tagad citā valstī un nevar ieceļot te. Mēs pavakariņojam, sveču gaismā, kas ir tik patīkama un romantiska, un tad noskaidroju, ka mans šoferis patiesībā ir viens no slavenākajiem tibetiešu dziedātājiem (tādu pazīstamo ir 5, tad nu viņš ir viens no viņiem), un ka tagad tieši viņi brauca no koncerta. Tad nu prasu, lai padzied, kam viņš arī laipni piekrīt. Skan skaistās tibetiešu melodijas un valoda...sveču gaismā, mirdzot cilvēku acīm, kas sēž blakus pavardam, sildoties no uguns liesmām, dzerot gardo tēju, un baudot mūziku...Šī ir atpūta ķermenim un garam, kas vēl nepieredzēts, kas tāds ko nevar nopirkt nevienā tūrisma paketē, nevienā parastā ceļojumā izbaudīt...tas ir šeit un tagad, tā ir tava balva par to, ka esi drosmīgs un nebaidies atklāties pasaulei un tajā mirklī arī pasaule nebaidās atklāties tev... Vakarā dodamies uz jauno māju, ko dziedātājs ir uzcēlis savai mātei, vien nepaspējis atjaunot. Šeit uz grīdas ir matrači, kas ir izveidoti tā, ka viņos var ielikt siltās ogles no krāsns, uz tādiem arī apguļamies ar mūziķa menedžeri, jo pats mūziķis ar savu draudzeni dodas uz otru istabu. Pirms gulētiešanas rodas saruna, vienkārši no ne kā, bet aizrunājamies kādas stundas garumā par Tibetu, par to, ko tibetieši vēlas. Un šīs mazās tautas sapnis, protams, ir būt savā valstī, veidot to un darīt visu, lai tā būtu satriecoša...Atceries Latviju, kurai arī sākumā noteikti visi domāja par to, ka cik labi būt savā valstī, cik labi ir attīstīties, bet tagad nolaida, līdz šausmīgam stāvoklim...Un sāc aizdomāties par to, ka tā taču ir tik bieži, ka mēs ko tik ļoti vēlamies, mēs to dabūjam, mēs to baudām, mēs rūpējamies, bet tad pēc brīža sāk apnikt, sāk gribēties vairāk, skaistāk un laikam vēl pareizāk sev...un šādos mirkļos arī sāc aizdomāties par to, kas tad patiesībā ir svarīgs...esmu sapratis, kas tas ir man, kas jums tas ir jums....