No rīta atkal visi pamostamies, lēnām sagatavojamies, atvadāmies no dziedātāja mammas un dodamies ar mašīnu uz Chengdu. Man arī ir pa ceļam kādus 130km, jo nedodos uz Sichuan provinces galvaspilsētu Chengdu, bet gan uz vienu no skaistākajām Ķīnas vietām JiuZhaiGou rezervātu. Par tās skaistumu un vienkārši paradīzes izskatu, jūs varat pārliecināties fotogrāfijās...
Sākumā gan mēs mazliet pabraukuši pa ceļu, nobraucam no tā, un pa dubļu ceļu dodamies pilnīgi iekšā pļavā...Pēc brīža pamanu Nomadu vai klejotāju teltis, daudz zirgu un tālumā ganāmies kopus...mūs jau sagaida nomadi, gan mazi gan lieli un mēs esam aicināti iekšā teltī uz otrajām brokastīm. Viņi ir uzaicinājuši dziedātāju un arī mani viesos, tāpēc arī šeit esam iebraukuši. Ēdam gaļu, runājamies un dzeram tēju... Forši pavadīti mirkļi...un atkal satriecoši mīļi un patīkami cilvēki...Kas ir tik sirnīgi un smaidoši un viņu acīs ir paties prieks no tik prastas dāvanas kā dziesmu grāmatas, ko viņiem uzdāvina LaoYangs.
Plkst.: 15.00 es esmu pie rezervāta ieejas - tagad jātiek iekšā bez biļetes, jo kā runāju, ceļoju bez naudas. Jo esmu sapratis kā tā ir daudz interesantāk un satiec daudz vairāk satriecošu cilvēku...Tad nu izmantojot profesionālu stopētāju viltības sarunāju visu ar tūristu ofisu un pat pēc rezervāta slēgšanas esmu iekšā...
Noķeru arī autobusu, kas arī mani pa velti ieved iekšā rezervātā...Līdz rezervāta slēgšanai ir vēl 3 stundas, bet tūristiem viņš slēdzas 15.00, bet mani ielaida pēc slēgšanas...Tad nu jau braucot autobusā saprotu, cik satriecoši skaista ir šī vieta..ūdenskritumu, nepārstās krāsas, meži...daba ir vienkārši neaprakstāma...
Izeju vienā no autobusa pieturām un apskatu ūdenskritumu. Tad dodos tālāk un sāku mērot ceļu ar kājām pa rezervātu, pa taciņām... Man paliek aptuveni 60min, lai tiktu no rezervāta ārā, jo pēc slēgšanas ir jāiet ārā un palikt parka teritorijā ir aizliegts. Vēlāk es saprotu, ka nedrīkst ne tikai tāpēc, lai nepiesārņotu dabu visādi palikt gribētāji, bet arī tāpēc, ka naktī šī teritorija paliek par ļoti bīstamu vietu cilvēkam, bet par to vēlāk...
Es baudu dabu, un pastaigājos, dodoties arvien dziļāk un dziļāk parka teritorijā. Kad paliek kādas 20min līdz slēgšanai, viens sargs mani sauc, lai dodos uz pēdējo autobusu, bet es izliekos neko nesaprotam un vien atbildu, ka tūlīt iešu...Sargs nomierinās, bet es dodos nost no taciņas, un dodos mežā...
Šī diena ir briesmīga, lietus un lietus...viss ir slapjš un mežā visi ceļi ir slapji un es pats jau esmu kļuvis ļoti slapjš no š pretīga lietus...Visa soma slapja, apģērbs slapjš, arī kurpes un kājas ir slapjas un vēsas... Uzkāpis kalnā es vienkārši apsēžos, lai nogaidītu tumsu un tad mierīgi atrast vietu, kur uzcelt telti. Baidos, ka varbūt kamēr gaišs mani vēl var pamanīt kāds no rezervāta darbiniekiem...nejūtu nekādus draudus vai bīstamību, apkārt ir kluss, tikai čivina putni...
Kad iestājas krēsla es dodos lejā no kalna, biezajā zālē, lai atrastu kādu skaistu vietiņu manai teltij...esmu diezgan tālu no cilvēku teritorijas un diezgan tuvu dzīvnieku teritorijai jeb, mežam...šobrīd atrodos pļavā, kas ir tieši blakus mežam un kalnainai teritorijai...Un te pēkšņi es dzirdu, ko šausminošu, ko tādu, kas liek sirdij sisties tik strauji, kā nekad agrāk...tas ir īsta plēsīga dzīvnieka rēciens, kādu 200m attālumā. Es sastingstu...mana elpa kļūst tik lēna cik vien var, es cenšos neeksistēt, saplūst pilnībā ar dabu...ar dabas klusumu...Un vēl es domāju, kāpēc viss bija tik kluss, it kā sastindzis...tagad es to sapratu...daba apstājās, kāda plēsīga dzīvnieka klātbūtnē (kā vēlāk uzzinu, tas varēja būt tikai sniega leopards, jo tieši viņi dzīvo šajā parkā). Es sastingstu un sataustu savu uzticīgo nazi, ko vienmēr nesāju līdzi šādos trakos ceļojumos. Es neatdošu nevienam savu dzīvību. Šim dzīvniekam būs jācīnās, lai to paņemtu...Ja man jāmirst te, es miršu skaisti un ar cīņu, es nepadošos...Es esmu sastindzis, vēnās pulsē asinis...katra mana maņa ir 1000 reizes stiprāka...rokās ir saspiests nazis...es esmu gatavs...šīs dažas sekundes ir kā mūžība...un te es atkal dzirdu šī noslēpumaina cilvēka rēkoņu, jau pavisam tuvu...es jūtu tā klātbūtni...un šajās sekundēs, es saprotu, kas man jādara...es saprotu, ka viņš negrib uzbrukt, bet es esmu viņa teritorijā...nezinu kā es to saprotu, vai nu tādēļ, ka man ir pieredze, vai nu tādēļ, ka šī ir kāda nemanāma saruna, bez vārdiem starp mani un dzīvnieku, un es lēnām un pavisam klusi sāku doties atmuguriski atpakaļ...dzīvnieks klusē, bet es jūtu viņu pavisam netālu mežā, slēpjamies garajā zālē...es dodos aizvien tālāk un tālāk...rēkoņa vairs neseko...tas nozīmē vai nu to, ka es esmu drošībā vai nu to, ka viņš gatavojas pēdējām uzbrukumam...bet kad es jau esmu pie koka taciņas, cilvēka veidojuma, es saprotu, ka esmu drošībā, jo šī jau ir mana teritorija, es esmu izlauzies no leoparda valstības, savējā. Es vairs viņam netraucēju....es pasakos Dievam par to, ka esmu palicis dzīvs, un par to, ka es spēju izbaudīt šo mirkli;....Tagad es izbaudu visu to sajūtu baudu, ko ieguvu...Tas mirklis viens uz viens ar dzīvnieku un mani un dabu bija, kas neatkārtojams...bet man vēl jāpavada te vesela nakts...es atrodu ideālu vietu, kur veidot telti...no visām pusēm norobežotu atpūtas vietu ar soliņiem un koka grīdu...īstākā cilvēka teritorija...es izveidoju telti te..Gulēt nav patīkami, jo ir ļoti cieti, lietus līst kā no sapņiem...es ietinos guļammaisā un arī Tibetas halātā, ko man uzdāvināja, uzvelku vienīgo sauso palikušo T-kreklu un džemperi un dodos gulēt... Pirms tam vienojoties klusumā ar dabu par to, ka mēs viens otram neuzbruksim...
Kā paiet nakts un kas mani gaida rīt, atkal citos stāstos...