Stopējot Ķīnā - 7. Daļa - Cīnoties ar mūkiem

05.07.2010. Agri no rīta pamostamies un mani aizved ar mašīnu līdz autoostai. Atvadāmies un es turpat autoosta sarunāju autobusu līdz Jigzhi pilsētai, no kuras tālāk tiek virzīts uz Nyenbo Yurtse kalnu... Pēc pāris stundām esmu Jigzhi pilsētā, pa ceļam redzu budistu klosterus, kas izvietoti pilnīgi kalnainās ainavās. Visapkārt ganās aitas, jaki un govis...Nomadi vai klejotāji klīst pa zaļum zaļiem laukiem pieskatot savus ganāmpulkus...Mazi puiši un meitenes rotaļājas ceļmalā vienkārši mētājoties ar akmentiņiem vai saplīsušiem pudeļu gabaliņiem... Tik brīnumaini redzēt, ka šiem bērniem nav vajadzīgas dārgas rotaļlietas, mašīnas, un lidmašīnas...lai viņu acīs laistītos prieks pietiek ar parastu akmentiņu, vai skaistu stikla lausku...ar to vien pietiek, lai smaidītu, rotaļātos un smietos...Lūk cik viegli ir atrast laimi... Tad braucam garām lielākam klosterim, kur visapkārt skaida jaunie mūki...tie sāk man māt ar rokām, laikam jau dzeltengalvis izkāries pa autobusa logu pievērš uzmanību, māju pretī un smaidu... Tā rīta autobusa, dzestrā gaisā, un satriecošā rītā, kas pildīts ar smaidiem es iegriežos rosīgā Jigzhi pilsētiņā, kas šajā dienas stundā jau ir cilvēku piepildīta un arī mašīnu...Šī diena ir ļoti karsta un uz smilšainā ceļa ceļas putekļi, cilvēki skrien kurš kurais, daži pārcieš karstumu sēžot ēnā un malkojot aukstu alu vai limonādi...Es dodos pa ceļu uz priekšu meklēt ceļu uz svēto kalnu un jauniem piedzīvojumiem...bet mašīnu nav, vai arī tikai tūristiskās...tā 35 gadu karstumā soļoju jau kādus 4km, bet vēl joprojām nekā...esmu jau uz pavisam vientuļa ceļa, kur vienā pusē kalni otrā zālāji, kur ganās ganāmpulki, cilvēku gandrīz nav un klejojoši lieli suņi, kuri mani neaiztiek...laikam esmu jau ar dabu uz viena viļņa un mēs viens otru neaiztiekam, it īpaši to sapratīšu vēlāk, kad tikšos ar kādu tiešām lielu un plēsīgu dzīvnieku, bet par to vēlāk... Un beidzot, kad esmu gandrīz pazaudējis visas cerības, brauc mašīna, bet tā pabrauc garām, bet pēc metriem 100 apstājas un es skrienu un jā viņi brauc pa man vajadzīgo ceļu...Pēc kāda laika esmu pie pagrieziena uz svēto ezeru un kalnu...man vēl uzdāvina ūdens pudeli...Kā jau visur Ķīnā arī te ir biļešu kase. Dodos iekšā, maksāt netaisos, jo jāmaksā aptuveni 10ls, nu common, 10Ls lai paskatītos uz dabu. Eju veikaliņā, kas ir arī biļešu kase, sāku runāties, un iedraudzēties...sarunāju, ka man iedot lētāk pat ūdeni nopirkt , jo šeit ir baigais uzcenojums, un tad jau arī biļetes/ bez biļetes ienākšana ir sarunāta...dodos iekšā, bet līdz kalnam vēl 3 km ir jāsoļo, un te atkal veicas, brauc mikriņš, kas brauc savākt tūristus, ar to arī tieku iekšā kalna teritorijā, bez biļetes pārbaudīšanas pie ieejas...Un te man paveras, kas tiešām brīnumains...ezers, kas ir kalnu ieskausts, un tālumā, izskatās it kā pavisam tuvu, laistās sniegotās augstākā Nyenbo Yurtse kalna visotne...Tūristu gandrīz nav, kas piešķir šij vietai maģiskumu...Gaisā tiešām jūtams tāds svētuma klusums...Dodos tuvāk ezeram, apkārt daži ķīniešu tūristi, kas bildē visu pēc kārtas, tālumā manu lielu mūku grupu, kas pie ezera kaut ko dara...Dodos tālāk, acis priecē viss visapkārt, zāle zaļum zaļa, tik zaļa, ka pat nevar izstāstīt un starp zāli visapkārt dzeltenas puķes, it kā krāšņs arābu tepiķis, kas tik prasmīgi ir izveidots un tik prasmīgi miksē šīs divas tik brīnumaini skaistās krāsas...pietuvojos pie ezera un redzu, ka mūki ir noģērbušies un dodas ezera viducī ar lieliem maisiem un met ezera vidū šos maisus. Apsēžos un vēroju, bet iekšā viss virmo, man arī gribas doties šajā svētajā ezerā, man arī gribas piedalīties...un, protams, ka arī jau pēc mirkļa noģērbjos un dodos ezerā ar lielu maisu...Kā vēlāk uzzinu šajos maisos ir rīsi (ēdiens), mantras, sāls un vēl visādas lietas, kas tā kā baro šo svēto ezeru...palīdzējis maisu nešana un izbaudījis ledaino auksto kalna ezera ūdeni, es atkal saģērbjos, bet tagad jau es esmu visu draugs un mani visi mūki uzaicina uz pikniku uz skaistā arābu zaļum dzeltenā tepiķa, baudot skaisto ainavu un iekožot...Es atkal esmu goda vietā, sēžot kopā ar Abas pilsētas klostera Lamu. Apkārt sēž mūki, viņi uzsedz zālei paklājiņus uz kuriem tiek bērti - cepumi, konfektes, pelmeņi, maizītes un, protams, visādas limonādes, un protams man krūze atkal tiek lieta gardā piena tēja...Es baudu sauli, baudu satriecošo kompāniju un gardo ēdienu, kā arī baudu dzērienu... Paēduši un iekoduši mūki sasēžas aplī un sākas spēle...Viens uz vienu cīniņi, protams, ka es nevaru atteikties no šīs izklaides un arī es dodos apļa vidū, man tiek izraudzīts oponents protams, ka man iedot pašu resnāko, smagāko mūku...nu ko jācīnās...visu kameras iemūžina šo momentu, ārzemnieks cīnās ar viņu pilsētas klostera mūku...Nu pacelt nekādīgi nevarēju šo mūku, arī viņš nevarēja pievarēt mani...tā nu viņš pārtrauc cīņu jo ir noguris, mēs paspiežam roku, un piekrītam, ka rezultāts ir neizšķirts, vai nu ka es esmu uzvarējis, jo vēl varēju turpināt cīņu...visi ir priecīgi...tad sākas dziesmu dziedāšana....šie brīži ir kas satriecošs...iedomājaties, jūs esat iespējams vienīgais un pirmais ārzemnieks, kas sēž šo mūku sabiedrībā, jūs ēdat ar viņiem kopā, runājaties, tad piedalāties viņu spēlēs, atsalstat citu cīņas un paši tajās piedalāties, jūs apskauj skaistā daba, skaistie kalni, ezers, kas ir kā spogulis, kas atspoguļo visu visapkārt un tad vēl šajā atmosfērā sāk skanēt skaistās Tibetas dziesmas...Tad sākas vēl viena spēle, virves vilkšana, vienīgais viens uz vienu, protams, ka man atkal dot to pašu mūku, šoreiz viņš mani uzvar bet es sāku viņu vilkt atpakaļ ar rokām, un tur uzvaru es...visi smaida un smejas, jo bija smieklīgi ka mūks velkas ar muguru atpakaļ, un tad nokrīt uz dibena... Nu tā papriecājušies mēs sākam atvadīties, jo mūki dodas atpakaļ uz klosteri, bet man jādodas tālāk iekarot kalnu, pie tam, ka jau ir 16.00, un atliek 4 stundas, lai izveidotu pirmo base camp. Tad nu sāku doties tuvāk kalnam...Izskatās, ka tas pavisam nav tālu. Ceļš ved gar ezera malu, bet lai izlauztos pie kalna ir jāmēro krūmi, kas ir dzeloņu pilni, un gara zāle, un ļoti dubļainas takas, kas jau vairs nav takas, bet vienkārši aizaugušas ar zāli un krūmiem. Uz manas muguras ir super smaga soma, kas ir pildīta ar ūdeni divām dienām, kas nozīmē, ka tagad tā sver aptuveni 16kg. Tā smagi graužas plecos, bet es cīnos un dodos tālāk...dažreiz jālaužas cauri krūmiem, kas ir manā augumā, kas sit arī pa seju, it kā sakot ej atpakaļ, tu mūs nepievarēsi, bet tas liek man cīnīties vēl un vēl vairāk... Pēc 3 stundu gājiena, ar sīkām pieturām es pieeju, es jau domāju pie kalna, bet ne aiz līkuma parādās vēl viens ezers, bet līdz kalnam vēl iet un iet...Man paiet mazliet ilgāk par vienu stundu ceļā...Laika maz, spēku gandrīz nav...gribas nokrist un gulēt, ko es arī apdomāju, bet saņemu visus spēkus, pasaku sev pats beidz kurkstēt un celies un dari, un es dodos tālāk. Pēc brīža es esmu pārvarējis krūmus, un liekas, tūlīt sāksies, kas labāks, te tev bija...Sākas purvi , jālec no vienas gubas uz otru, savādāk kāja ir purvā līdz celim vai vēl dziļāk...manas kājas ir slapjas un netīras, bikses tādas pašas. Purvs manī beidz pēdējos spēkus, jo jābūt arī koncentrētām, jo ticis kādā sliktākā vietā var beigties pavisam slikti, dažreiz tiešām kļūst bailīgi, kad kāja pazūd līdz viduklim Un tad, kad esmu gandrīz pie kalna un pļavas, kur varētu likt telti, pretī parādās upe...Upe kas nemaz nav tik maza...viņa ir diezgan dziļa, sasodīti ledaini auksta un arī sasodīti dziļa...Bet nu es dodos tajā iekšā, un paldies Dievam esmu pie pļavas, kur tagad varēšu izlikt telti esmu pie paša kalna, nakts ir jau pietuvojusies un es paspēju atrast vietu, kas nav purvaina un telts ir izlikta. Slapjie apavi un bikses ir izkārtas un es iekodis cepumus un pupiņas ar tomātu mērci dodos gulēt...Pamostos vakarā no savādām skaņām apkārt, paskatos laukā neviena nav, laikam kādi mazi plēsēji un tad es paskatos debesīs...Tas ir kas neparasts, ko tādu es neesmu redzējis...Sajūta, ka debesis ir tik zemas, ka tām var pieskarties un tās visas ir kā nokaisītas ar zvaigznēm...visapkārt ir zvaigznes, tās visas laistās, spīd, mirdz it kā skaistākas meitenes miedz tev ar aci... šis skats ir, kas brīnumskaists. Negribas nemaz doties atpakaļ gulēt. Es pilnībā izrāpjos no telts un apguļos zālē, tā ir satriecoši mīksta un maiga un es vienkārši tā guļu un baudu skaistāko gleznu pasaulē, kas te ir tikai priekš manis....nakts ir tik satriecoši dzestra un vēsa, un brīnumains skats...tā noguļu kādu laiku un es dodos atpakaļ teltī, lai no rīta jau iekarotu sniegotās virsotnes un atkal piedzīvotu jaunus piedzīvojumus un jaunus trakas lietas....Arlabunakti.