Stopējot Ķīnā - 6. Daļa - Dziedot dziesmas tibetiešiem

04.07.2010 Tad nu atvadoties no mūkiem, es atkal esmu uz ceļa un atkal gatavs stopēt. Ir agrs rīts, kas ir dzestrs un pat mazliet drēgns...Mašīnu uz ceļa gandrīz nemana. Viens no vadītājiem, kas stāv uz ceļa prasa naudu, jo viņš ir izvadātājs...Es dodos tālāk prom no pilsētas uz ceļu...Mašīnu nav, bet es neskumstu, ko darīt ja nav mašīnu, protams, ka bildēt skaistumu sev apkārt...bet tad sāk līņāt vēl auksts lietus, jo Gansu provincei ir raksturīgs arī vasarā diezgan drēgns laiks...Tad nu turpinu iet pa ceļa malu zem lietus, bet noskaņojums ne mirkli nepaliek sliktāks, ir tik pat patīkami un labi ap sirdi, jo esmu tur kur vēlos būt. Un tieši tajā mirkli, kā parasti arī notiek, kad tu sajūties savā vietā, apstājas arī mašīna, arī šī vēlas naudu, jo ir mikroautobusu, bet tomēr es sarunāju ar viņu palīdzēt un viens no pasažieriem arī vienkārši ievelk iekšā un saka, lai brauc. Es pasaku, ka ja būs pasažieri izkāpšu, pie sevis lūdzos, ka tik nebūtu cilvēku uz ceļa, un katru reizi salecos, kad redzu kādu, bet mierīgi nobraucam 50km uz priekšu līdz pagriezienam uz Maqu pilsētu, uz kuru es arī dodos...atkal uz ceļa un šoreiz man veicas ātri, jo noķeru autobusu, kas arī man bezmaksas palīdz aizbraukt līdz Maqu pilsētai...Redzot pilsētu saprotu, ka šeit man palikt negribas, jo pilsēta arī nav mans mērķis, šobrīd es dodos uz svēto kalnu vārdā - Nyenbo Yurtse, kas ir 5000m augsts, kur ir plānots kāpt augšā... Tā nu dodos ārā no pilsētas....un šeit arī man veicas un uzreiz noķeru mašīnu...skatos iekšā, bet tur sēž divas daiļas dāmas un priekšā diemžēl viņu vīri ..visi man smaida un es sēžos iekšā...sasveicināmies, izstāstu, kur dodos. Un ziniet dažreiz ir tāda sajūta, ka tu satiec savus cilvēkus, ar kuriem uzreiz jūti, ka kopā notiks, kas satriecošs...Šī sajūta pārņem tevi visu, un tu zini, ka šis ir tavs moments, Jūsu moments...tad nu sākam runāties un mani pēkšņi uzaicina uz kultūras un mūzikas festivālu, uz kurieni arī dodas šīs divas ģimenes...mazliet padomājis par to vai man pietiek laika un tad sapratu, ka es taču esmu ceļojumā ne plānu dēl, bet tieši piedzīvojumu, un tieši šis piedzīvojums mani aicina doties...tad nu to arī daru... Atbraucam uz vietu, un te ir kā jauna pasaule...zaļum zaļi lauki visapkārt, motocikli un vecas mašīnas un cilvēki...visi visi visi ir tautu tērpos, tie visi ir nomadi vai klejotāji, cilvēki, kas dzīvo laukos ar saviem govju vai zirgu ganāmpulkiem...Tu esi it kā nokļuvis citā pasaulē, citā zeme, vai planētā...visi ir saģērbti dažādās krāsos tērpos, citi sēž un ēd pusdienas, dzer Tibetas tēju, bauda sauli un mīksto zāli, arī mēs dodamies laukā...Tāluma mana telti, kur pagaidām nekas nenotiek, jo ir pusdienas pārtraukums...Mēs izvēlamies skaistu vietu un sākam arī baudīt dabu un ēdienu...Viss ir tā, kā kādreiz es redzēju filmās...tiek nolikta sautēta gaļa, krūzēs ir gardā piena tēja, naži un kā senu laiku cilvēks, griežot ar nazi, raustot ar zobiem tu grauz sausu gaļu, kas liekas fantastiski garda uzdzer to visu ar gardu tēju un sēdi apkārt vēl simtiem klejotāju, kuriem ir tik saprotams tavs ceļojuma stils, jo arī paši viņi klejo simtiem kilometru ganot savus ganāmpulkus....tu esi savā vietā, starp savējiem... tādas sajūtas pārņem šajā mirklī...un te caur sarunām un tērzēšanu atskan mantru skaņa no tālās telts...mēs sākam pamazām gatavoties doties tuvāk teltij...un tad jau to arī darām...visi pārējie arī sāk pulcēties...dzeltena skaistā teltī, kas ir lauka vidū, ko aplenc skaistie pakalni sēž galvenais šīs pilsētas tempļa Lama un mūki...Lama sēž goda vietā augstāk par visiem pārējiem, un mūki to aplenc sēžot tam apkārt uz zāles. Viss kā filmās...pēc kāda laika lūgšanas pārtraucas un pretī lamai stājas mūziķi, kas sāk daiļi dziedāt savas dziesmas...Tibetiešu valoda ir brīnumaini skaista, tā ir liega un maiga un izskan dvēselē...Tā arī ir galvenā Tibetas rajonu dažādība, šeit ir garīgums, Ķīnā tā ir vienīgā vieta, kuras pietrūka man - garīguma, bet šeit es to jūtu visapkārt, vibrējam, katrā dzīva un nedzīvā ķermeni, katrā elpas vilcienā, visā .... Koncerts te notiek savādāk kā pieņemts mums...mūziķis stāv ar muguru pret skatītājiem, jo dzied pirmkārt galvenajam Lamai un tikai pēc tam visiem, kas ir sapulcējušies...es arī klausos un baudu... Un tad manā virzienā dodas viens mūks, domāju, jau, ka tūlīt aicinās mani, bet nē dodas pūlī un uzaicina kādus ķīniešus, bet tad arī vedot viņus garām aicina mani uz telti, uz goda telti, kur sēž tikai mūki un tagad arī goda viesi. Es šeit esmu vienīgais ārzemnieks, jo nekur par šo festivālu nerunā, tas ir tikai vietējiem, bet man ir tā laime un veiksme te būt... Tagad jau sēžu goda vietā blakus lamai...klusām baudot mūzikas skaņas un dziedātāju balsis parunājos arī ar ķīniešiem...Izrādās tie ir no Šanhajas un šī tempļa Lamas draugi...runājoties saku, ka arī man patīk dziedāt...protams, ka tas tiek sadzirdēts un jau pēc mirkļa mani aicina pie mikrofona...nu ko darīt, ja jau teici, ka patīk dziedāt ko darīt...Ātri izdomāju, ka dziedāšu dziesmu, ko ķīnieši zina un tā ir krievu kara dziesma Katusha, pēc brīža saprotu, ka zinu tikai pirmo pantiņu, bet dziedāt tikai vienu, kaut kā nebūtu forši...bet to saprotu es jau tad, kad sāku dziedāt, tad nu man sākas improvizācija un sāku pats gudrot vēl 3 pantiņus par Katushu, par mīlestību, par karu un par kartupeļiem....bet ovācijas un ritma sišana līdzi, kā arī ķīniešu valoda piedziedāšana ir vienkārši satriecoša, tā uzņēma tikai vēl vienu dziedātāju nodziedājis atskan skaļi aplausi un mani pieaicina pie sevis Lama, kas man ap kaklu sedz baltu garu šalli, kas ir kā miera un pateicības apliecinājums Tibetā, kā arī uzdāvina man Budas fotogrāfiju, un kā vēlāk paskaidroja mani draugi tad arī dot savu svētību man visai manai dzīvei...Tam protams es ticu mazāk, jo esmu pareizticīgais un ticu savai reliģijai... Pēc mana dziedājuma uzstājas vēl pāris dziedātāji un tad jau viss beidzas...atvados no lamas un ķīniešiem un mēs dodamies ar manējiem ēst arbūzu turpat laukā...tagad atkal redzu visu tērpu skaistumu, jau dodoties prom uz saviem motocikliem un mašīnām...Visi man smaida un sveicinās, esmu kļuvis atkal par zvaigzni atceros laikus, ko pavadīju pilsēta ChangChun, kur arī uzvarēju Ķīnas lielākajā kino festivāla jauniem filmu režisoriem ar manu pirmo uzņemto filmu (starp citu ja interesē noskatīties: http://vimeo.com/11651692)...

Apkārt spēlējas mazi bēbji, kas jau arī ir saģērbti tērpos...Ir tāda sajūta, ka šie cilvēki ir ļoti vienoti ar dabu, ar savu pagātni un savu kultūru...Kultūras zušana šobrīd ir lielāka Ķīnas problēma, jo cilvēki kļūst materializētāki un domā tikai par karjeru aizmirstot savu kultūru un vēsturi...bet šeit mazākās pilsētās un laukos viss ir pa vecam, cilvēki zina, kas viņi ir, viņi saprot to, kur viņi dodas....viņi ne domā par karjeru viņi domā par dzīvi, kas ir skaista, kurā ir viss, kas ir vajadzīgs...patiesībā mums vajag tik maz, lai būtu laimīgiem, bet īstu laimi mēs tik bieži aizvietojam ar lietām....domas par augsto, par mūžīgo raisās šādās vietās, raisās redzot šādus cilvēkus... Tā pasēžot un baudot gardo arbūzu, baudot skatu, kad uz smilšaina ceļa brauc simtiem motociklu un dažas mašīnas...iedomājaties skatu, kad putekļi ceļas gaisā un savijas ar zaļo krāsu, kas ir visapkārt...fonā ir dzelteno puķu lauki un pakalni...tas ir kas vienreizējs... Pēc brīža arī mēs dodamies mājas...Pa celam vēl iebraucam tirgu iepirkties....Tirgus kā jau tirgus, ar kliegšanu, kaulēšanos un atkal krāsām, krāsām, košām krāsām....un dodoties mājas daba mani apalvo ar brīnumaino varavīksni...tas ir kas satriecošs, burvīgs dienas noslēgums....šodien es pavadīšu kopā ar nomadiem...

Atbraukuši mājas, sievas dodas pucēt māju, bet vīri, ko vīri, protams, ka skatās pasaules čempionātu futbolā ...pēc brīža arī sākam gatavot ēst...Šodien ēdīsim Hot - Pot (galda vidu stāv elektriskā plītiņa, uz tās bļoda, vārās ūdens, apkārt salikti dārzeņi, gaļa, zivis...to visu liek iekšā bļodā un no viņas pēc tam velk ārā un ēd). Paēduši, sāku mācīt manus draugus lietot datoru, ko tie nopirkuši, jūtos atkal kā mājas, kad mācīju savu mammu vai onkuli vai vecmammu strādāt ar tehniku....dalos ar viņiem arī filmā Septiņi gadi Tibetā... Šī filma ir Ķīnā aizliegta, un šī ir iespēja viņiem redzēt, ko no Tibetas, kaut kādu momentu no Dalailamas dzīves... bet par Dalailamu un Tibetu runāšu citos stāstos... Paēdušiem cilvēkiem sāk gribēties rosīties un sākam skatīties mūzikas video un dejot, dejot, dejot...80 gadu mūzika un trakie ķīniešu klipi...padejojam, pasmejamies un dodamies gulēt, katrs savā gultā .... šī bija satriecoša diena, ar satriecošiem notikumiem, un jauniem iespaidiem...no rīta atkal būs jauni, jauni ceļi, jaunas pilsētas...rīt es došos iekarot kalnus...5000 m augtus... bet tas rīt...