Stopējot Ķīnā - 5. Daļa - Septiņi gadi Tibetā

04.07.2010 Nakts paiet mierīgi...Dažreiz pamostos no naktstauriņa pamošanās un viņa spārnu sišanās pret logu, vai arī klusās suņa urkšķēšanas kājgalī vai arī neliela drēgnuma ... Pamostos ar pirmiem saules stariem, kas iespīd man acīs un maigi pamodina no rīta. It kā saule tev ir iedevusi maigu rīta buču...Mūki vēl guļ, tikai viens sāk lēnām rosīties savā gultā...Ir 5 no rīta...Es dodos laukā....Saulē laistās rasa, un es pirmkārt nopētu rīta ainavu, viņa vēl joprojām ir pavisam liegā rīta dūmakā, bet pirmajos saules staros zeltainie jumti laistās un spīd...tālumā jau dzirdu Tibetas lūgšanu tauru skaņas, kas visai šajā rīta atmosfērai sniedz mistisku un brīnumainu noskaņu...Basās kājas atpūšas rīta rasē, kamēr prāts atpūšas aplūkojot ainavu un ieklausoties mūzikas un mantru skaņās... Es noliecos un noskaloju arī seju patīkamajā un aukstajā un tik patīkamajā rīta rasā....Pēkšņi atskan modinātāja skaņa no mūka mobilā...Šī melodija ir tik līdzīga kādai, ko es esmu jau kaut kur dzirdējis...ar brīdi saprotu, ka tā ir ļoti līdzīga vienai no manām mīļākajām filmām Septiņi gadi Tibetā, melodijām, kas skanēja no mūzikas kastītes. Melodija atskan vēl un vēl...Mirklis ir it kā apstājies, tas nav skaistums, kas ir redzams...Nē šādos brīžos arvien vairāk sāc ticēt tam, ka lai redzētu nav vajadzīgas acis, jo redzam mēs ne ar acīm, bet patiesībā ar prātu, prāts traktē visu to, ko redzam....un šajā brīdi tiešām ir sajūta, ka tu neredzi ar acīm, tu redzi un jūtu. Jā tieši tā būtu teikt pareizi, JŪTI, cik skaisti un brīnumaini ir apkārt...Kā smaržo zāle, tu saplūsti kopā ar dabu, ar rīta miglu, kalniem apkārt, kas parāda tev, cik tu esi niecīgs un tajā pašā laikā svarīgs elements šajā dabas simfonijā... Sasveicināmies ar vienu no mūkiem, kas jau ir piecēlies un piedāvā man nomazgāties...No liela boilera ieleju ledaini aukstu un dzirkstošu ūdeni bļodiņā un sāku mazgāties lūkojoties vēl joprojām uz visu skaistumu, kas man ir apkārt... Mūks tajā laikā iztīra krāsns dūmvadu. Es piesteidzos tieši klāt iekurināšanas brīdi, un mēs apsēžamies apkārt krāsnij, lai sasildītos vēl no mazliet drēgnā rīta...Uguns sāk sildīt ūdeni, un pavisam drīz varēs malkot gardo Tibetas tēju... Mani nelaiž prom pirms nebūšu paēdis brokastis, tad nu tās arī gaidu... Un šoreiz brokastīs saņemu, ko pavisam neēstu... Man bļodiņā ieliek sviesta pikuci, ko aplej ar karstu ūdeni...Meistarība ir tajā, ka jāizdzer sākumā ūdens, bet atpūšot atpakaļ izkausēto sviestu, ko pamazām apgūstu ... Kad ūdens ir palicis pavisam maz, ūdenī ar sviestu tiek pievienots milti, klāt miltiem tiek pievienots vēl kraukšķīgi tādi kā rieksti vai kādu riekstu skaidiņas... Tas viss ar rokām tiek mīcīts...Man sākumam tas tiek viss pat sajaukts un izdarīts. Klāt vēl visam tiek pievienots arī cukurs. Un pēc tam no visas šīs masas tiek veidotas bumbiņas, kuras arī ēd, uzdzerot gardo Tibetas tēju... Bet nu ir jāsāk arī atvadīties...Savācu savas mantas, apmaināmies ar adresēm, un man uz muguras atkal ir mana smagā soma un uz galvas cepure... Un es dodos ceļā atkal pa mazo taciņu atpakaļ uz ceļa, lai dotos tālāk un redzētu jaunas vietas un satiktu jaunus cilvēkus... Mani jaunie draugi, mūki, mani pavada ar skatu, paliekot sēžot pie klostera.... Nogājis jau pavisam lejā es atkal atskatos uz klosteri, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz augšu un tur viņi sēdēja. Pēdējo reizi pamājis ar roku, arī tie pamāja man un tad nu es griezos atpakaļ, lai dotos tālāk, un gandrīz novēlos no takas , jo biju pārāk tuvu taka malai , bet nu ātri savācies dodos tālāk .... viss gandrīz, kā Septiņi gadi Tibetā, ja nu vienīgais nelielā ķibele ar novelšanos .... tā nu dodos atpakaļ uz ceļu...vēl uz takas satieku dažus svētceļotājus, un esmu uz ceļa, mazliet sāk līņāt, mašīnu ir pavisam maz...Bet grūtības mani nebaida jo priekšā ir vēl milzum daudz piedzīvojumu, kuri tūlīt pat mani sagaida....