Stopējot Ķīnā - 3. Daļa - Budistu kultūra

02.07.2010

Tad nu dodos kopā ar pilnu taksi uz Hezuo pilsētu. Sākumā ierodamies tālbraucēju stāvietā, kur ir arī viesnīca, nodomāju, ka te arī paliksim. Bet izrādās, ka šeit mēs paēdam vakariņas. Tad te paliek tikai 2 cilvēki no mašīnas, sieviete ar savu meiteni, kas izrādās ir tikai 3 paliekošo džeku paziņas. Tad nu mēs sēžamies mašīnā un braucam tālāk...Sanāk, ka izvadājam pa mājam visus pārejos, kas ir mana šofera draugi. To izdarot beidzot dodamies mājas. Mana šofera mājas ir tādas īstas ķīniešu stila lauku mājas. Viņs dzīvo ar savu tēvu, māti, divām māsām un brāli. Tad nu mēs visi forši sapazīstam


ies, visvairāk runājamies ar viņa tēvu un skatamies pasaules čempionātu futbolā, šofera māsas mūs apkalpo pielejot vislaiku tēju un sulu.
Vēlāk sarunā iesaistās arī viena no māsām, kas izrādās baigi kautrējas sākumā, bet pārvarot kautrētību sāk runāt labā angļu valodā. Daudz mācas un zina valodu labi, sapņo doties uz Pekinu un mācities valodu.
Tā skaisti parunājuši par sapņiem, par dzīvi, vēsturi un citām lietām, dodamies gulēt, sarunājuši, ka rīt ar pirmo autobusu plkst. 9.00 došos ceļā uz Xiahe. Šo nakti guļam vienā gultā ar manu šoferi, bet zem divām segām ...

03.07.2010
No rīta pamostos no saules stariem, izraušos ārā un dodos apskatīties uz rīta pilsētu no pakalna aiz mājas, tad atkal atpakaļ vēl mazliet pagulēt...un protams, ka mēs noguļam...bet rīts un diena ir pārāk skaista, lai par to stresotu, mierīgi nomazgājamies laukā pie mājas, parastā plastmasas bļodiņā, ledainā ūdenī, kā senos laikos...un dodamies iekost brokastis...Iekožam nūdeles, un tad dodamies meklēt autobusu...Šajā brīdi es saprotu, ka mans draugs ir budists, nu vienkārši par to sākam runāt...Tad nu sākuma pirms meklējam autobusu viņš vēl man nopērk dāvanu: budistu krelles, un arī tad nelaiž prom, pat spēcīgi cenšoties atteikties, viņs nelaiž mani prom, pirms nav iepircis daudz pārtikas, kas man palīdzes būt paēdušam turpmākajā ceļā...un tad vēl nopērk biļeti līdz Xiahe....bēdīgi atvados, jo arī šis cilvēks ir kļuvis tikai vienas dienas laikā tuvs, jo dažādas sarunas un vienkārši kopā pavadītājs laiks saliedē... Pa šo rītu un vakardienas vakaru, es iepazinu satriecošas budistu ģimenes kultūru un viesmīlību, ko nekad neaizmirsīšu un arī pats centīšos tuvoties šaj viesmīlībai savā dzīvē...

Tad nu iekāpju autobusā, atvados un dodos uz pilsētu Xiahē, kur ir slavenais budistu tempļu komplekss. Pēc aptuveni 2 stundām ierodos pilsētā un uzreiz dodos apskatīt tempļus, bet daudz interesantāk un manu uzmanību piesaista mazās šķērsielas, ar dubļainiem ceļiem un mūku mājām, kā arī pašiem mūkiem...Bet šaj pilsētā es nejūtos īsti labi, jo te ir jūtama tūrisma klātbūtne pat pašos mūkos, kas staigā pa galveno ceļu, tāpēc cenšos uz katru templi doties pa šķērsielām, kur nav šīs sajūtas un smaržas...

Nonāku arī līdz galvenajam templim, kur par ieeju jāmaksā biļete, bet es nez kā ieeju bez, vienkārši neviens mani ne apsauc ne ko, tā nu dodos iekšā bez biļetes, apskatu templi. Apkārt sēž mūki, kas lūdzas un skandina mantras...es vienkārši eju cauri, skatos un izjūtu...Tad dodos ārā vēl, mazliet apskatu citas skaistās celtnes un tad jau dodos augšā kalnā, lai apskatītu pilsētu no augšas. Pirmā diena 3000m augstumā un smagā soma uz pleciem, kas sver aptuveni 13kg, liek sevi manīt kāpjot kalnā, bet saņemu visus savus spēkus, nezinu vai kulakā vai kur citur es kāpju tālāk, kad beidzot sasniedzu skaistu vietu, kur ir tik patīkami atgulties un atgūt savu elpu un spēkus....tā pagulējis un iekodis mana budista drauga daļu no sarūpētajiem cepumiem, atkal dodos lejā, lai stopētu tālāk, un ātri noķeru mašīnu, kas brauc atpakaļ uz Hezuo, tad nu dodos ar viņiem...tie ir ķīnieši un laiks ir 12.00, tā kā ar armijas precizitāti viņi dodas ēst, arī es dodos ēst kopā ar viņiem atkal pa velti iekoduši dodamies ceļā, un te viņi pārdomā doties uz Hezuo, tā kā kāpju ārā, jo viņi brauc atpakaļ uz Lanzhou....aizved mani kādus 200m nepareizā virzienā bet nekas dodos atpakaļ pareizajā...un te eju garām veikaliņiem, kur vecs onka kliedz man pakaļ OK, OK tā parādot, ka viņš zina angļu valodu...apliecinu viņa labo angļu valodu, sasveicinoties ķīniski. Visi smuki pasmejamies un sasmaidāmies.... Te man pretī skrien trīs aptuveni 7 gadus veci puišeļi un sāk sveicināties un dalīties ar zaļām pupiņām, ko kaut kur ir sadabūjuši...vienkārši dāvina ar milzīgu prieku acīs....šis mirklis man ir ļoti palicis atmiņā, jo viņiem tas noteikti bija gards saldums, bet viņi vienkārši tāpat man to iedeva un padalījās ar mani....un tad vēl izrādās, ka es biju nozaudējis savu cepuri, ko viņi atrada un atskrēja atpakaļ, lai atdotu man...lūk tāds skaists moments...tad uzreiz pēc tā atkal nostopēju autobusu atpakaļ uz Hezuo, kur sākas mans ceļš šodien no rīta, no turienes ātri sarunāju vēl vienu mašīnu mazliet tālāk...Šobrīd es dodos ceļā uz Langmusi pilsētiņu. Tad es noķeru vēl vienu mašīnu ar ģimeni un ģimenes draugu. Šoferis ir tāds riktīgi foršs, bet otrs viņa draugs gan tāds ne visai...tā arī izrādās beigās, jo tieši otrais mēģina tā kā paprasīt naudu par braucienu uz ko otrais šoferis uzreiz viņu nokaunina un atvadās pa ceļam es jau redzu daudz nomadu piestātnes ar teltīm un govīm un arī grasslands/zālāju teritorija parādās visapkārt...

Tad atkal uz ceļa un noķeru tieši to mašīnu, ko es vismazāk gribēju...milzīgu policijas autobusu...bet nu vai tad es nemāku parādīt pārliecību un nekādas bažas...sēžos mierīgi iekšā, sasveicinos ar visiem ķīniski, sāku ar viņiem runāties. Kā tad nerunāt, ja autobuss vēl iet tieši uz pilsētu, kas man vajadzīga...Tad nu visi ir ļoti jautri un policisti paliek smaidīgi un priecīgi, pat sāk dziedāt man dziesmas... tā nu ātri atbraucu līdz Langmuxi pilsētai ar policijas kortežu, un dodos augšā kalnā, ne tik tūristiskā budistu tempļu kompleksā, kur šodien arī palikšu pa nakti...bet par to gan rītdien