Stopējot Ķīnā - 11. Daļa - Mazais ciemats

Pēc vakardienas satriecošās vakara sarunas par Tibetu, Tibetas reliģiju un galvenokārt Tibetiešu sapņiem par brīvību es ļoti labi izguļos un agrāk par visiem pārējiem esmu augšā un dodos laukā. Visi no maniem mašīnas draugiem vēl guļ, bet, protams, ka dziedātāja (dziedātāju sauc LaoYang), mamma jau neguļ, kā jau īsta norūdīta sieva viņa jau rosās par virtuvi gatavojot sviestu no tikko izslaukta jaka piena

Ieraudot mani sauc mani mazgāties, un kā jau īstos laukos mazgājos laukā. Rīts ir ļoti dzestrs un pat varētu teikt auksts. Bet nu jāmazgājas netīrs taču nestaigāsi...tad nu turpat laukā ielejot no akas ūdeni bļodiņā es sāku mazgāties...apkārt vēl ir tāda lieka dūmaka, kas visu iesedz skaistā gaismā. Ūdens ir vienkārši satriecoši auksts bet tik patīkams tajā pat laikā... Uzreiz esi kā no jauna pamodies. Un pirmie saules stari vēl tevi arī tik forši sasilda.

Pēc brīža pamostas arī mani draugi un mēs trīs vīri dodamies ceļā paēst brokastis. Ilgi meklējam braucot cauri šim mazajam ciematiņam, kurš pat nav uz kartes...Rīts ir satriecošs šajos mazajos dubļu ceļos, sīkie ar grāmatām dodas kaut kur mācīties, uz ielas tiek mazgāta veļa, mūki dodas uz templi vai uz veikalu pēc pirkumiem, večuki sēž gar ceļu un pīpē savas pīpes, kāds mazs puišelis spēlējas ar spēļu mašīnu, kāds ar akmentiņiem vai stikla lauskām. Bet ziniet, kas ir viss pārsteidzošākais un savādāks no visiem mums...Viņi visi ir tik laimīgi un smaidīgi...Nekad neesmu redzējis tādu laimi ne tikai uz sejas, bet dvēselē...

Pēc brīža atrodam arī ēdnīcu. Sātīgi paēdam un dodamies mazgāt mašīnu... Draudzīgi visi kopā to nomazgājam...puišelis, kas palīdz atgādina man pašam mani, kad es biju gadus 12 vecs un skatījos pa logu mašīnai tās salonu tā jau tagad reti kad dara

Pēc tam atkal uz mājām, kur pavadām foršās sarunās, tad vēl pa dienu dodamies uz vēl vienu ciematiņu netālu satikties ar citiem Tibetiešiem, bet dienas kulminācija ir vakarā - Basketbola spēle. Protams, ja jau ciemā ir ieradies slavens mūziķis, kas te piedzimis un vēl ārzemnieks tad taču ir jāveido spēle....tad nu sanāk visi, sadalāmies 5 komandās un spēle sākas...Sākumā gan man neveicas un es pieviļu savus komandas spēlētājus (nekad neesmu mīlējis basketbolu ), bet uz 3. spēli es iespēlējos un tad nu gan mums aiziet spēle, mēs esam neuzvarami, vinnējam vienus pēc otriem, protams pēc 4 uzvarētām spēlēm mēs zaudējam jo vienkārši esam ļoti noguruši, bet tad atkal sākas uzvaru sērija...Kļūstu par spēļu zvaigzni

Vakarā vēl svinīga fotografēšanās un ceļš mājup, un vēl foto sesija īstā Tibetiešu nacionālajā tērpā un tad vēl viens satriecošs vakars kopā, senā lauku mājiņā.

Rīt mans ceļš vedīs uz skaistāko Ķīnas rezervātu, kur kā vēlāk uzzināšu dzīvo leopardi, lāči utt. Un es tur pavadīšu nakti...bet tas atkal citos stāstos