02.07.2010
Vēl viena satriecoša diena priekšā. Diezgan ilgs laiks stopējot līdz Lanzhou pilsētai, kas ir Gansu provinces galvaspilsēta, bet beigu beigās nomainot 4 mašīnas, esmu pie iebrauktuves pilsētā. Vietā, kas man galīgi nav vajadzīga ...
Tā nu ierodoties pie ieejas Lanzhou pilsētā es dodos uz otru ceļa pusi, lai stopētu tālāk. Un pēc kāda brīža noķeru super foršu mašīnu Land Rover jauno. Atveras durvis un tur guļ korāna grāmata, kas tevi padara domīgu , bet labo cilvēku parasti uzreiz var pazīt. Nu kaut kā sajust . Tad nu sēžos iekšā un braucu. Izrādās, ka jābrauc galīgi pa citu ceļu, ne šo, lai es tiktu uz citām pilsētām Gansu provincē (Pilsētas: Xiahe, Hezuo, Langmusi). Tad nu vadītājs saka, ka varot braukt viņam līdzi, viņam sākumā jāiebrauc nokārtot dažas lietas un tad viņš brauc atpakaļ uz Lanzhou un man palīdzēs. Nolemju, ka tā arī jādara. tad nu dodamies uz citu pilsētu pavisam, un sākam braukt iekšā pamestā teritorijā un laukos. Sāk galvā parādīties filmas par cilvēku nolaupīšanu, jo jau iebraucam uz pavisam maza celiņa, kas ir tāds kā ciemats, kur gar malām musulmaņu apģērba cilvēki rok laukus, un tad beigu beigās piebraucam pie vietas, kur 7 musulmaņi stāv pie mikroautobusa, tieši tāda, kā rāda filmās .... tad nu šeit mēs apstājamies, un mans šoferis ar savu sievu un dēlu dodas uz mošeju , atstājot mani vienu savā mašīnā....
Un tad tik sākas...garlaicība, līdz viņi atnāk atpakaļ ...
Un dodamies atkaļ ceļā atpakaļ uz Lanzhou. Tagad ir laiks jūs iepazīstināt ar tiešām satriecošu cilvēku manu šoferi.
Mana šofera musulmaņu vārds ir Ismails, ķīniešu musulmanis. Viņam līdzi brauc viņa skaistā sieva un dēls. Runājot uzzinu, ka viņam ir vēl divi bērni. Ismails ir ļoti interesants cilvēks, apceļojis visas arābu valstis, māk runāt arābu un ķīniešu valodā, kā arī mazliet slovāku, un arī angļu. Tā nu miksējot ķīniešu ar angļu un krievu mēs varam ļoti labi saprasties. Uzzinu par viņa ceļojumiem, par to, ka viņš ir ļoti veiksmīgs biznesmenis, un arī ļoti labs cilvēks. Viņam ir trīs bērni, un viņš grib vēl divus. Iepazīstu vairāk musulmaņu kultūru, runājam par ceļojumiem, par valstīm un citām interesantām lietām. Ismails arī tā runājot mani uzaicina uz vakariņām, tad nu uz tām arī dodamies. Dzeru satriecoši garšīgu tēju, un ēdu garšīgu gaļu, dārzeņus un citus ēdienus.
Aizmirsu pieminēt Ismailam ir skaistāka sieva (sieviete, meitene), kuru es esmu saticis Ķīnā.
Tad nu paēdot vakariņas, Ismails mani aizved uz autobusa pieturu un izmaksā biļeti līdz 300km attālai pilsētai, kuras vārdu es aizmirsu. Tad nu atvados kā ar labu draugu, sēžos iekšā autobusa un turpinu savu ceļojumu. Šīs dienas galvenais notikums ir noteikti Ismaila iepazīšana. Ņemu viņu sev par piemēru. Veiksmīgs biznesmenis, kas ir arī reliģiozs, kas mīl savu ģimeni ir labsirdīgs un palīdz citiem.
Autobusa apsēžos blakus patīkamai musulmaņu jaunai meitenei, ar kuru forši patērzējam braukšanas laikā, ka laiks paiet uzreiz nemanot. Mani arī nofotografē uz piemiņu .
Tad nu meitene izkāpj savā pieturā un es dodos tālāk. Šeit rodas dažas pārdomas par to cik daudz satriecošu cilvēku tu satiec dzīves laikā, un daži tev vienkārši jāpalaiž tālāk, jāatlaiž, jo tavs ceļš iet uz priekšu, un jāiet tālāk. Bet tai pašā laikā gribētos apstāties, gribētu būt kopā ar visiem... Pie šīm pārdomām noteikti vēlreiz vajag atgriezties nodomāju es, un atkal pievēršos skaistajām ainavām aiz logiem ar Musulmaņu būvēm, tempļiem un parastām mājiņām, kā arī skaistajiem kalniem un laukiem.
Pavadījis 2 stundas autobusa es izkāpju mazā un nesmukā pilsētiņā, kur ir autobusa galamērķis, tā kā bija vakars, biļetes varēja dabūt tikai līdz šai pilsētai, bet mans mērķis pilsēta Xiahe ir vēl aptuveni 150 km attālumā. Nolemju iziet cauri pilsētai un atrast pagriezienu uz man vajadzīgo pilsētu. Pilsēta ir diezgan trūcīga, sagrautas celtnes, nabadzīgi cilvēki un es vienīgais ārzemnieks te...Tomēr, lai kāda ne būtu pilsēta cilvēki ir smaidīgi un draudzīgi.
Tad nu pēc pāris minūtēm atrodu man vajadzīgo ceļu un nolemju atkal stopēt, kaut arī jau ir tumšs, un Ķīnā tas nozīmē, ka šoferi sāk no tevis baidīties... Bet man atkal gribas pierādīt, ka arī naktī var nostopēt, pat ja tu esi uz ceļa, kur nav neviena apgaismojumu un kur ir viena josla katrā virzienā Grūtības ir radītas, lai tās pārvarētu saku sev zemapziņā, tā sevi mierinot
Un pēc kāda mirkļa noķeru mikroautobusu, kur sēž divi ķīnieši. Sēžos iekšā un braucu. Izrādās, ka tas ir ķīnietis, kurš galīgi nerunā putonghua novirzienā (galvenais ķīniešu dialekts, ko māca visiem). Bet nu viņš pats vārās kā traks un viņam neiebrauc, ka es nesaprotu, bet nu es izdomāju, ka labāk klausīties un māt ar galvu. Tā nu pavadot satriecošā sarunā kādas 10 min, kāpju ārā, jo mans vadītājs brauc pa citu ceļu. Tagad esmu uz pilnīgi tumša ceļa, kas ir super šaurs un redzēt vispār neko nevar. Izdomāju, ka ja kādu 10min laikā nekas nestopējas iešu gulēt teltī, kaut kur tepat esošā laukā. Un sāku stopēt ar mobilo tālruni rokā, vicinot to kā policijas zizli...
Un te tev nu bija, pēc brīža tiešām apstājas mašīna, bet taksis , taksis ir tik pilns ka visas vietas ir aizņemtas, bet man atbrīvo vēl vienu, līdz es paspēju pieskriet pie mašīnas. Saku, ka naudas nav un ceļoju bez naudas, visi saskatās, bet takša šoferis saka, lec iekšā, ko arī paklausīgi daru jūs taču arī lecat, ja saka lec
Nu tad sākam visi draudzīgi un saspiesti braukt. Izrādās taksis brauc uz Hezuo pilsētu, kas iet tieši garām pagriezienam uz Xiahe. Domāju, ka tieši tur arī kāpšu ārā, bet runājoties, sapazīstamies un sākam kļūt draudzīgāki un tuvāki, tā nu mani izdomā uzaicināt pie sevis uz mājām. Mazliet padomāju, jo tomēr no pagrieziena uz Xiahe Hezuo pilsēta ir kādus 40km, bet tomēr nolemju braukt līdzi, jo atkal varēšu iepazīt, ko jaunu...
Bet par to atkal citreiz ...Nākamajās serijās redzēsu visādas skaistas celtnes, daudz mūku, braukšu autobusā pilnā ar policistiem, kaut no policistiem ir jāizvairās, jo ceļōju bez pases
Комментариев нет:
Отправить комментарий